Sen šajā sadaļā nav bijis neviena ieraksta- laikam tāpēc, ka iepriekš sūdīgs garastāvoklis tika vienkārši noskalots, taču tagad tādu greznību nevaru atļauties. Ne jau finansiālā ziņā- nevaru atļauties zaudēt vēl vienu darba dienu...
Visu nedēļu labs garīgais, taču kā atbrauc mājās, uzreiz sākas pārdomas, kuru rezultātu var raksturot frāze: Nebarot un nekaitināt. Tā kā man ir tieksme visās savās problēmās vainot sevi (kas patiesībā 99% gadījumu arī ir taisnība), es sevi sagruzīju vēl vairāk, par to visu domājot un novēršos no ārpasaules.

via Dilbert

Vienā dzīves gudrību krājumā izlasīju, ka egoists nekad nav apmierināts.
Nez vai otrādākā virzienā arī tā ir patiesība?

Cik gan astoņdesmit gadu dzimšanas dienas ir interesantas, it īpaši, no jubilāra skatupunkta. Sabrauc kaudze cilvēku, kurus tev it kā vajadzētu pazīt, taču neatceries sklerozes dēļ, visi tevi slavina kā mīkstu un pūkainu, dzied slavas dziesmas...
Pēc kāda laiciņa tas atkārtojas pie kāda vienaudža, kur scenārijs ir identisks- visi viņu slavina, saka, ka tā ar tā nodzīvotu dzīvi var tikai lepoties uttutjp. Un tā tik uz riņķi vien, uz riņķi vien.

Status report:
Nopīpēta visa Parlimenta pačka.
Garastāvoklis vienkārši briesmīgs.
np: Tom Novy- Your body
Mēģinu aizmigt jau ~ 5-to stundu.
Miegs nāk nenormāli, bet lai aizmigtu, vispirms jāizslēdz domājamais aparāts.
Pirmdien eksāmens matemātikā. Neko neesmu mācījies. Un diez vai to darīšu.
Darbu pilna dirsa un vēl ārā bišku spraucas. (atvainojos par vācu valodas elementiem).
"Nekam nav jēgas."

Pirmkārt, jau par grautiņu Vecrīgā. Mans viedoklis par to ir diezgan noraidošs. Es nesaku, ka nevajadzēja pulcēties un izrādīt nepatiku. Vajadzēja, bet ne jau demolējot un ārdoties. Tā kā pie mums ir demokrātija, vara teorētiski pieder tautai. Tātad, tautas lielākajai daļai. Un acīmredzot lielākā daļa tautas akli uzticējās solījumiem par zaļu nākotni, leksusu pie mājas un vecumdienām siltās zemēs. Un vienīgie, ko mēs varam vainot, esam mēs paši- balsstiesīgie iedzīvotāji, kas balsoja par partijām, kas pašlaik ir pie varas.

Šo anekdoti es te gribēju iepostēt jau piektdienas naktī, taču nez kāpēc, nebiju nospiedis Submit.
Teksts, kas vislabāk raksturo manu dvēseles stāvokli:

Sēž bomzītis pie Ministrijas ēkas. Piketē. Uz viņa plakāta rakstīts: "Man viss pohuj..." Pienāk pie viņa policists un jautā:
- Tev sieva pohuj?
- Jā.
- Tev bērni pohuj?
- Jā.
- Tev šņabis pohuj?
- Nē, šņabis gan nav pohuj.
- Bet tev te rakstīts ka tev viss ir pohuj..!
- A man POHUJ kas tur rakstīts!

Nepārprotiet- es tagad nedzeru un ne jau šņabja ne-pohujismā ir sāls. Sāls ir tur, ka man viss pohuj :>

Turies, vecais mēri.

Paldies par kefīru šajā grūtajā rītā :)

Šodien Rīgas Satiksmes kontrolieriem laikam bija kritiskās dienas- 6 braucienu laikā (6 dažādi transporti) kontroli sastapu 3 reizes. Vienreiz biļetīte bija "kaut kur pazudusi" :D
Pie tam viena reize bija ar pašvaldības policiju. Tā bija tā reize, kad es nevarēju atrast biļeti :>