Braucot ar kaifiņu autobusā uz Mārupi, šodien gadījās redzēt diezgan nepatīkamu skatu, kas patiešām lika aizdomāties par dzīvi un tās vērtību.
Sākās viss jau ļoti jauki: abi ar lielajām somām iesēdāmies autobusā, un devāmies Mārupes virzienā. Neatceros kurā tieši pieturā pie mums iekāpa arī Zaubēns. Pabraucām kādu gabaliņu, uzsitām klaču par dzīvi, un tad pēkšņi visu autobusu kājās sacēla Anda, ne gluži kliedziens, bet uz to pusi: "O joptvai!". Kad es paskatījos ārā pa logu, tur pavērās sekojošs skats:
Gājēju pāreja, kuras vidū stāvēja melna mašīna (nepiefiksēju ne marku, ne modeli, ibo tas ir mazsvarīgi).
Mašīnas priekšā uz asfalta sēž tantiņa.
Viņas viena kāja ir iztaisnota uz zemes.
Otra kāja pārlikta šķērsām pāri iztaisnotajai kājai.
Vaļējs potītes vai apakšstilba lūzums. (tik smalki nepaguvu aplūkot)
Asiņainas zeķubikses.
Un tas bezmērķīgais skatiens viņas sejā...

Tā ainiņa patiešām iecirta smadzenēs.
Un pats stulbākais, ka viņas vietā tikpat labi varēju būt es, vai kāds no mums visiem.
Taču ārpus šofera/notriektās sievietes un viņu radiniekiem, visa dzīve turpinājās ierastajās sliedēs. Autobuss nepiestājis aizbrauc tālāk, visi iet pāri ielai kā parasti. Tikai šoferis izmisumā skatās uz šo sievieti gados, taču viņa sāpju šoka pārņemta skatās tālumā un neko nesaprot...