Sen šajā sadaļā nav bijis neviena ieraksta- laikam tāpēc, ka iepriekš sūdīgs garastāvoklis tika vienkārši noskalots, taču tagad tādu greznību nevaru atļauties. Ne jau finansiālā ziņā- nevaru atļauties zaudēt vēl vienu darba dienu...
Visu nedēļu labs garīgais, taču kā atbrauc mājās, uzreiz sākas pārdomas, kuru rezultātu var raksturot frāze: Nebarot un nekaitināt. Tā kā man ir tieksme visās savās problēmās vainot sevi (kas patiesībā 99% gadījumu arī ir taisnība), es sevi sagruzīju vēl vairāk, par to visu domājot un novēršos no ārpasaules.
Un visdīvainākais ir tas, ka es nevaru precīzi pateikt, kas tam ir pie vainas. Labi, es nojaušu, taču iemesls nekad nav viens. Vai viena.
Vai nu es nekad neesmu bijis laimīgs un nezinu, kas ir laime, vai arī laime ir tas, kas pašlaik ir man. Ja tā, tad kāda bļe jēga no dzīves.
Bet visdrīzāk, es vienkārši nekad neesmu bijis laimīgs, vai arī tas ir bijis tik sen, ka es pat vairs neatceros kā tas ir.
Vienmēr esmu apskaudis cilvēkus, kas ir, vai vismaz no malas izskatās dzīvespriecīgi, laimīgi, starojoši. Esmu gribējis viņiem līdzināties, izjust to pašu, taču man tas nekad neizdodas. Kā viņi to panāk- to es laikam nekad neuzzināšu. Vai viņi to panāk nedomājot par citiem, citu jūtām, priekiem un bēdām? Vai varbūt tieši otrādāk- viņi nedomā par sevi, bet par citiem?

Bet kamēr es neuzzināšu atbildi uz šo jautājumu- cepies tālāk, mūžīgi neapmierinātais egoist...